Prevenciju jeb profilaksi mēs varam aplūkot trijos līmeņos:
- Tātad primāra prevencija būtu novērst problēmu pilnībā. Ņemot par piemēru šī brīža aktuālo problēmu pasaulē – COVID-19, tā būtu jebkāda izvairīšanās no saslimšanas ar COVID.
- Sekundāra prevencija – novērst problēmas saasināšanos, piemēram ja, kāds tomēr saslimst ar COVID, novērst slimības saasinājumu un došanos uz slimnīcu.
- Un terciāra prevencija būtu novērst iespējamas ilgtermiņa sekas, piem., COVID gadījumā tas būtu novērst ilgstošas fizioloģiskas problēmas, jebkādas komplikācijas, kas izriet no šīs saslimšanas.
Ja mēs runājam par psihiskām saslimšanām, piem., garastāvokļa traucējumiem:
- Primāri mēs visi vēlētos novērst to, ka cilvēks vispār kļūst depresīvs, tas protams būtu lieliski, ja mēs spētu atrast vienu maģisko risinājumu, kā to izdarīt.
- Neskatoties uz to, laiku pa laikam mēs jūtamies nomākti un tā ir normāla un dabiska cilvēka emocija, tomēr, ja mēs vēlamies novērst, ka šīs izjūtas kļūst ilgstošas un pāriet klīniskā depresijā, vai pat smagā klīniskā depresijā, tā būs sekundāra prevencija.
- Un savukārt no tā izriet sekas – cilvēki, kuriem ir klīniska depresija, ir spēcīgāk pakļauti tādiem riskiem, kā pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana, kā arī vairākām ar stresu saistītām fiziskām saslimšanām un šo slimību pasliktināšanās riskam.
Tāpēc psihiskās veselības profilaksē ir svarīgi izmantot daudzpakāpju, daudzdimensionālu pieeju.
Padomā par sevi – jebkura vide, kurā tu atrodies, tevi zināmā mērā ietekmē un tu savukārt ietekmē esošo vidi. Savās mājās, mēs ik mirkli ietekmējam cilvēkus sev apkārt, tāpēc ir svarīgi pamanīt un apzināties, kādu iespaidu mēs atstājam uz savu ģimeni un tuviniekiem un kādu iespaidu viņi atstāj uz mums. Piem., kad mūsu bērni ir slimi, tas rada papildus stresu un šī situācija lielā mērā ietekmē to, kā mēs jūtamies.
Pavēro, cik lielu iespaidu tu vari atstāt uz otru cilvēku, izturoties pret viņu patīkami. Ja kāds kolēģis piem., darbā ir sliktā garastāvoklī vai noskumis un tu viņam pasaki ko uzmundrinošu vai liec smaidīt, tad tālāk šis cilvēks aiziet kaut kur citur un paņem šo, nu jau nedaudz pozitīvāku enerģiju, sev līdzi, un, savukārt, kaut kur citur atstāj pozitīvāku iespaidu. Tādējādi notiek viļņojošs efekts.
Šajā globāli grūtajā laikā, ir īpaši svarīgi atcerēties un pamanīt, kā mēs kā indivīdi varam ietekmēt otru indivīdu un līdz ar to plašāku sabiedrību.
Aplūkojot Urie Bronfenbrenner (1977) socioekoloģisko modeli mēs redzam, ka pašā centrā ir indivīds. Katra persona ir unikāla balstoties uz bioloģisko dzimumu vai dzimumu ar kuru persona identificējas, vecumu, veselības stāvokli, pieredzi utt. – viss, kas veido mūsu identitātes kodolu jeb “Tas esmu ES”.
Kad “ES” mijiedarbojos ar savu ģimeni, “ES” kaut kādā mērā ietekmēju savas ģimenes locekļus un viņi savukārt ietekmē “MANI”. “ES” ietekmēju savus draugus un paziņas un viņi ietekmē “MANI”. Mana ģimene var mijiedarboties arī ar manu draugu un paziņu loku.
Tātad indivīds jeb “ES” ir šīs sistēmas kodols, un viņš savukārt mijiedarbojas ar savu ģimeni, saviem draugiem un paziņām, savu skolu, darbu, iespējams, veselības aprūpes pakalpojumiem, visu, kas ir viņa tuvākajā sasniedzamības zonā, jebkas, ar ko viņš komunicē regulāri ikdienā vai nedēļas ietvaros. Šie būs sistēmas komponenti kuriem būs vislielākā ietekme uz tevi un kur tu savukārt atstāsi vislielāko savu ietekmi.
Tomēr šīs sistēmas tālāk ietekmē plašāku sabiedrības daļu, plašsaziņas līdzekļus un vietējo politiku. Ir būtiski atpazīt kā šīs sistēmas savstarpēji mijiedarbojas arī plašākā mērogā. Valdība, domājot par COVID, piemēram, lemj vai mēs slēdzam skolas vai nē, tas savukārt ietekmēs ģimenes, cilvēku ienākumus. Šāda situācija ietekmēs ģimenes, jo tas var paaugstināt viņu stresa līmeni un, savukārt, šis stress var ietekmēt indivīdus.
Indivīds ietekmē ģimeni, ģimene ietekmē industriju, industrija ietekmē ģimeni, ģimene ietekmē indivīdu. Saistība un mijiedarbība ir neizbēgama. Līdzīgi ar vietējo politiku.
Līdz ar to ir būtiski atpazīt, ka globālu sistēmu veido ļoti daudz dinamiski komponenti, kas sava starpā mijiedarbojas. To ir svarīgi ņemt vērā, lai palīdzētu saprast, kur tad ir atrodami galvenie stresa cēloņi un kā tos veiksmīgāk novērst. Un rezultātā, lai spētu pēc iespējas labāk nodrošināt to, ka tiek apmierinātas cilvēku individuālās vajadzības.
Cēloņi var nebūt atrodami uzreiz tuvākajā mikrosistēmā, indivīdam var būt pieejama laba ģimene, draugi, skola, veselības aprūpe, tas var būt kaut kas eksosistēmā, piem., politiskā situācija, kas rada distresu. Līdz ar to ir būtiski ņemt šos aspektus vērā.
Kā mezosistēma ietekmē psihiskās veselības (vai saslimšanas) attīstību? Kā psihiskā veselība (vai saslimšana) ietekmē mezosistēmu?
Mezosistēma atspoguļo jebkuru tavu mijiedarbību ikdienā. Piemēram, ja kādam tavā ģimenē ir klīniskā depresija vai demence, (viņš minētajā sistēmā ir šis indivīds, noteikts pacients), kā tas ietekmē ģimeni? Ļoti bieži tas rada ģimenei papildus raizes un stresu, jo viņiem ir jāaprūpē indivīds, iespējams, nesaņemot visus iespējamos palīdzības resursus un zināšanas. Dažkārt ģimene pārdzīvo zināmu sērošanas procesu, jo indivīda stāvoklis strauji pasliktinās un viņš “sabrūk” tuvinieku acu priekšā, viņi nav pārliecināti, kā palīdzēt un viņiem ir emocionāli ļoti grūti un sāpīgi to redzēt.
Ir šis indivīds, kurš ir nonācis grūtībās, ģimene uz kuru šī situācija atstāj ietekmi. Svarīgi ņemt vērā, kā tas ietekmē ģimenes locekļu mijiedarbību ar darba vietu, kā tas ietekmē viņu mijiedarbību ar sociālajiem dienestiem vai sabiedrību kopumā.
Un tāpat skatoties uz šo atpakļvirzienā – kā iespējamu sociālo dienestu palīdzības trūkums vai plašsaziņas līdzekļi, kas nereti stigmatize psihiskas saslimšanas, var ietekmēt ģimeni un, kā ģimenes reakcija uz minēto situāciju tālāk ietekmē grūtībās nonākušo indivīdu.
Kā Eksosistēma ietekmē ģimeni un psihiskās veselības (vai saslimšanas) attīstību?
Eksosistēma var ietvert vides ar kurām tu ne vienmēr visu laiku tiešā veidā mijiedarbojies, piem., tavs sociālais loks, kurā tu neesi iesaistīts katru dienu vai katru nedēļu. Tā var būt vide, kurā tu vispār neesi tiešā veidā iesaistīts, piem., vietējā politiskā vidē, izņemot, kad piedalies vēlēšanās. Tomēr vietējā politiskā situācija ir tavā prāta lielu daļu laika, īpaši šajos COVID apstākļos, iespējams pat katru dienu.
Tātad, kā politiskā situācija ietekmē tevi un tavu ģimeni, kā tava ģimene ietekmē politiku un ko tu varētu darīt šajā kontekstā?
Acīmredzami, liela daļa cilvēku to neizmanto, bet, piemēram politiskā kontekstā, tu vari rakstīt petīcijas ministrijām, vari veikt gājienus un piketus, vai citas sociāli politiskas aktivitātes. Tas negarantē tūlītējas izmaiņas, bet tev ir iespēja rīkoties, lai veicinātu izmaiņas sabiedrībā, ja tas ir tev būtiski un sniedz pienesuma izjūtu.
Ar šī brīža veselības stāvokli pasaulē ir diezgan acīmredzami kā politiskā situācija, valdība, plašsaziņas līdzekļi ietekmē situāciju – mūsu darbu, mūsu sabiedrību, apkārtni, mūsu spēju saņemt nepieciešamo pajumti, veselības aprūpi, medikamentus. Pastāv daudz veidi, kā eksosistēma mūs ietekmē. Tai skaitā, kad noteikti lēmumi tiek pieņemti mūsu vietā, daudzi cilvēki varētu justies it kā viņiem tiek atņemta izvēlēs brīvība un lemtspēja par savu ierasto ikdienas dzīvi. Īpaši spēcīgi šāda izjūta varētu būt personai ar pagātnes traumatisku pieredzi. Piemēram, katru reizi, kad viņš izjūt, ka kāds sāk norādīt ko darīt, vai saka, ko viņš drīkst vai nedrīkst darīt, tas var saasināt ar traumatisko pieredzi saistītas izjūtas, atmiņas un grūtības.
Kā kūltūrvides normas un attieksme ietekmē sabiedrību, ģimeni un psihiskās veselības (vai saslimšanas) attīstību? Kā sabiedrība, ģimene, un indivīds ar psihisko saslimšanu ietekmē kultūrvidi?
Kad mēs runājām par sociālekonomiskiem sabiedrības slāņiem, tā ir noteiktas valsts makrosistēma. Bet mēs varam runāt arī par mazākām makrosistēmām iekš kultūrvides konteksta – attiecīgai kultūrvidei ir noteikti uzskati, pārliecības, tradīcijas un vērtības, kas veido noteiktās kultūras normas. Šīs kultūras normas lielā mērā ietekmēs to, kā tiek izmantotas piemēram, veselības aprūpes vai sociālo dienestu palīdzības iespējas . Tas savukārt ietekmēs ģimeni un rezultātā ietekmēs indivīdu.
Dažās kultūrvidēs pastāv attieksme ka psihiskās saslimšanas ir apkaunojums, līdz ar to daudzi cilvēki sākot justies depresīvi, var nelūgt tūlītēju palīdzību. Nereti šādos gadījumos personai var būt tendence somatizēt (koncentrēties uz fiziskiem simptomiem) savas sūdzības un doties pie ģimenes ārsta izvairoties no psihologa vai psihiatra apmeklējuma.
Kultūrvides normas un attieksme var ietekmēt sabiedrību. Ja tavā ģimenē ir kāds, kuram piemēram ir smagi depresīvi traucējumi, šizoafektīvi traucējumi vai autiskā spektra traucējumi, tad kā šī personā tiek saskatīta apkārtējā kultūrvidē, un kā pastāvošā stigma ietekmē ģimeni? Ko ģimene varētu darīt, lai ietekmētu kultūrvides attieksmi, lai mazinātu stigmatizāciju?
Tātad šīs ir būtiskas dzīves pārmaiņas, kas arī lielā mērā ietekmē ģimeni un indivīdus ģimenē. Tā ir dabiska iepriekš minēto sistēmu attīstība un pārmaiņas laikam ejot un arī šie ir būtiski aspekti, ko ņemt vērā.
References:
Bauer, G., Davies, J. K., Pelikan, J., Noack, H., Broesskamp, U., Hill, C., & EUHPID Consortium (2003). Advancing a theoretical model for public health and health promotion indicator development: proposal from the EUHPID consortium. European journal of public health, 13(3), 107–113. https://doi.org/10.1093/eurpub/13.suppl_1.107Bronfenbrenner, U. (1977). Toward an experimental ecology of human development. American Psychologist, 32, 513-531. https://doi.org/10.1037/0003-066X.32.7.513
Bronfenbrenner, U. (1979). The ecology of human development: Experiments by nature and design. Cambridge, MA: Harvard University Press.Bronfenbrenner, Urie (1999). In Friedman, S. L. & Wachs, T. D. (Eds.) Measuring environment across the life span: Emerging methods and concepts. Washington, DC: American Psychological Association Press.
Dede Paquette & John Ryan. (2001). Bronfenbrenner’s Ecological Systems Theory.
Mash, E. J., & Wolfe, D.A. (2015). Abnormal child psychology. (6th ed.). Boston, MA.
McLeroy, K. R., Bibeau, D., Steckler, A., & Glanz, K. (1988). An ecological perspective on health promotion programs. Health Education Quarterly, 15, 351-377. https://doi.org/10.1177/109019818801500401
Reupert, A. (2017). A socio-ecological framework for mental health and well-being, Advances in Mental Health, 15(2), 105-107. https://doi.org/10.1080/18387357.2017.1342902
Schölmerich, V. L., Kawachi, I. (2016). Translating the Socio-Ecological Perspective Into Multilevel Interventions: Gaps Between Theory and Practice. Health Educ Behav., 43(1), 17-20. https://doi.org/10.1177/1090198115605309
Stokols, D.(1996). Translating social ecological theory into guidelines for community health promotion. American Journal of Health Promotion, 10, 282-298. https://doi.org/10.4278/0890-1171-10.4.282
